Teātra izrāde H. Gulbis "Cīrulīši"

Kokneses amatierteātra izrāde

Sēlpils kultūras nams
Sēlpils kultūras nams
Datums: 10. Novembris, 2019
Sākums: 14:00
Beigas: 16:00, 10.Novembris, 2019

Ieejas biļete: 2 euro.

Harija Gulbja luga „Cīrulīši” tapusi 1974.gadā.

2011. gada rudenī rakstnieks un dramaturgs Harijs Gulbis intervijā „Latvijas Avīzei” stāsta: "[..] 1974. gada pavasarī biju iesācis uzmetumu lugai "Cīrulīši". Gribēju sacerēt darbu par cilvēka mūžu un ne tikai. Arī par paaudzes mūžu. Izvēlējos latviešu jaunsaimnieku slāni, jo pats esmu no tā cēlies. Cilvēks jau nesākas tikai tajā dienā, kad ierodas pasaulē. Viņš aizsākas savos senčos, viņu mūžos un aizmūžos. Gribēju uzrakstīt par stiprumu un vājumu, par iekāri un atteikšanos no sapņiem. Gribēju kaut cik atsegt tos spēkus, kas mīt cilvēka dvēselē neapjausti, neapzināti. [..] vēlējos parādīt vienkāršo cilvēku, no kā laikmetu veido.[..] kā pamazām cilvēku apziņā, domāšanā izzūd latviešu zemniecība. Reāli tā jau vairs nepastāvēja. Bija saglabājusies vien atmiņās, domās, dzīvesveidā. Kas laukos audzis, zina grūto dzīvi, mūžam nepadarāmos darbus, kas dzen cits citu. Un tad arī bērni kļūst par tādu līdz galam nepadarītu darbu…”

Kā pirmā no kategorijām, par kuru vērts runāt salīdzinošā aspektā šo trīs darbu sakarā - ir telpa. Par lugas darbības vietu jeb norises telpu autors izvēlējies lauku mājās, no kurām lugas galvenajai personai – māju saimniecei Zelmai pēc vīra nāves jāpārceļas dzīvot pie bērniem. Jēdzienam mājas lugas autors piešķir visplašāko nozīmi un to definē kā Zelmas eksistences un garīgās identitātes pamatelementu. Mājas, Gulbja izpratnē, ietver ne tikai vienas ģimenes mantojumu, proti, garīgās un fiziskās saknes, bet gandrīz vai visu latviskās sociālās un garīgās identitātes kodolu. Dramaturgs māju asociatīvi saista un ievelk kā paralēli Zelmas dzīves laikam –savās mājās Zelma pavadījusi 53 gadus – un tā ir vieta, kur tiek izsapņoti un glabāti bērnības un jaunības sapņi, te dzimuši un auguši viņas bērni.

Zelma un viņas māja autoram kļūst kā viena nedalāma ķermeņa divas puses. Pēc autora ieceres un lugas materiāla mājas tikušas celtas 20. gadsimta 30.gados (neatkarīgās Latvijas laikā) un ar tām saistījusies visa Zelmas latviskās dzīves izpratne - cerības uz lielu saimniecību un turīgu dzīvi nākotnē, pamatīgums un drošība, dzimtas turpinājums, harmonisks laika un lauku darbu cikliskums. Māja Zelmai 53 gados kļuvusi par savdabīgu slēgto telpu, proti, cilvēka pasaules mikromodeli. Tā ir droša/saprotama/tuva pasaule, kurā Zelma eksistē pašas radīto lietu vidū, un šīs lietas nosaka un pamato arī viņas cilvēcisko būtību.

Taču lugas konflikts aizsākas brīdī, kad slēgtajai telpai – mājai tiek pretstatīta opozīcija atvērtā telpa. Ar to saprotot Zelmas pārbraukšanu uz citu/svešu/nedrošu un jaunu dzīves vietu. Zaudējot savas mājas, Zelma, autoraprāt, pazaudē galveno savas cilvēciskās eksistences jēgu, savu Es, savu personības identitāti un notiek viņas miniatūrpasaules modeļa dekonstrukcija. Mēģinot nosargāt savu personisko brīvību, Zelma nonāk izvēles jeb robežsituācijā, un lugas fabulā tas ir galvenais konflikta cēlonis starp bērniem un māti.