Salas vidusskolas 7.b klases skolēni pirmo reizi rada savas literārās miniatūras "Mana bērnība"

Literatūras skolotāja - Inta Kozlāne

16:35, 26.Aprīlis, 2021 , Izglītība , Kultūra
Salas vidusskolas 7.b klases skolēni pirmo reizi rada savas literārās miniatūras
Agnese Zvaigzne- Elksnīte

Bērnība ir tā, kurai galvā likts vasarīgs rudzupuķu, pieneņu un magoņu kronis, bet garajās bizēs ievītas latviešu tradīcijas. Bērnība ir tā, kuras rokās ir maģiski cimdi, kuri caur klavieru melnbaltajiem taustiņiem uzbur sirdi sildošu stāstu, taču kājās tai kurpītes liedz mieru, kamēr kleitiņa viegli plīvo pozitīvu emociju radītā viesulī.

Bērnība ir tā, kuras pasaku zemi papildina kalnu egļu skati, kamēr uz degungala rotaļājas sniegpārsla, tauriņu sveicieni ziedoņa laikā, veldzējošie ezeri, pārklāti ar miglas plīvuru baltu kā sniegs, nakšņošana teltī, dzirdot krītošos viļņus jūrā, kamēr zemi ir pārņēmusi svelme, adatainie kastaņi, vērojot dabu gatavojamies ziemas dusai.

 Mana bērnība, kura savā skaņu lādē glabā slēpju švīkstoņu un upītes čalas, bišu zumēšanu un putnu sarunas, vēja šalkas un ūdens šļakstus, bet ar plašu smaidu sejā dungo skanīgas dziesmas saulainās noskaņās. Viņa sēž pieneņu pļavā, ietinusies baltā pūku mākonī, vai viegliem soļiem skrien pa vēsu, saulē mirdzošu rīta rasu. Viņas mutē saplūst brokastu pankūku, meža zemeņu ievārījuma un karstās šokolādes garšas, bet apkārt virmo saldo melleņu, sulīgo ābolu, brūkleņu un aveņu aromāts. Ikdienā viņu pavada omītes siltais smaids, vecāku mīlestība un ar draugiem radītās smieklu jūras.

Kur tā dzīvo? Manā sirdī, atmiņās, sapņos, arī foto albumos, kuros tā kopā ar fejām un citiem pasaku tēliem uzbur savu saulaino, smaidiem pilno pasaku zemi...

Matīss Brūklens

Vējš viegli pūš, saule uzkāpusi augstākajā mākoņu maliņā. Re, raibs tauriņš! Dzīve, tu esi pārsteigumu pilna! Ogas kūst mutē, rasā mirkst pēdiņas. Ar bērnības acīm paveras bagātīga pasaule.

Māsa bija kā bāka jūrā, kas neļāva uzsēsties uz sēkļiem. Tikmēr vecvecāki vadīja prom no klintīm, un vecāki parādīja ceļu uz jaunu horizontu.

Kamēr es lidinos apkārt brīvs kā putns, tikmēr laiks nestāv uz vietas, tas iet straujiem soļiem tālāk. No putna es pārvēršos par skudru un teku pa vienu un to pašu ceļu uz priekšu un atpakaļ.

Manai bērnībai ir ar ogām nosmulētas lūpas, nagi melni no zemes un visas drēbes pilnas dubļu, it kā būtu vārtījusies pa zemi.

Ar maziem, bet pamatīgiem soļiem mana bērnība dodas nezināmajā pasaulē. Lēnam tā ievijas jaunā kamolā, kas ritinas pa taku uz priekšu nākotnē.

Patrīcija Skosta

Mana Bērnība ir tērpta gaiši zaļā kleitiņā ar margrietiņām, vienmēr ar krāsainu zīmuli rokā. Viņa it visur spēja saskatīt gaišu, krāsainu pasauli.

Siltās, oranžās saules zeltainie stariņi piepildīja Manas Bērnības guļamistabu ar maigu gaismu agrā vasaras rītā. Viņa pamodās un juta jauko baltmaizes grauzdiņu un siltā kakao smaržu. Jau no pamošanās brīža Mana Bērnība nespēja sagaidīt došanos ārā. Viņa bija ziņkārīga un vēlējās redzēt visu, ko piedāvā plašā, krāsu pielietā pasaule. Viņai patika saules maigais siltums un nebēdnieka vēja pieskārieni, kas lika mežiem šalkt. Tā bija īsta un patiesa brīvības sajūta. Pat vētras viņai likās brīnumainas un interesantas, Mana Bērnība skraidīja lietū, dejoja ar vēju un lietus lāsēm, ķēra ikvienu varavīksnes krāsu plaukstās. Bet vislielāko prieku viņai radīja māksla. Mana Bērnība zīmēja, gleznoja, veidoja visu, ko vēlējās. Viņa ar dažām krāsām, papīra lapu un otiņu radīja pasaules, kuras varētu būt īstas tikai pasakās.

Dažkārt viņa izdekorēja dzīvojamās istabas sienu, par ko vecāki nebija lielā sajūsmā. Manu Bērnību tas īpaši nesatrauca, viņa turpināja zīmēt savas pasaules it visur. Viņas audekls bija tikko pļautais zāliens pagalmā, par krāsu paleti viņa izmantoja varavīksni, bet upes ūdenī skaloja kārklu krūmā salauztās pūpolu otiņas.

Dārta Ukrina

Mana bērnība dzīvoja lauku brīvajā dabā, kur debesis viszilākās, zāle viszaļākā, smaržas vissaldākās un saule visspožākā. Mana bērnība bija laimīga spēlējoties ar sunīti vai glaudot kaķīti. Tā baudīja māju sajūtu.

Mana bērnība rītos modās no saules spožajiem stariem un putnu maigās čiepstēšanas. Tā steigšus izlēca no gultas, lai sastaptu tikko ceptu pankūku smaržu, kuru papildināja mīlestības pilni labrīta vēlējumi. Mana bērnība uzrāpās uz vecā krēsla, kurš tikko turējās uz kājām. Tā sagrāba vienu no pankūkām un gardi to apēda ar slado zemeņu ievārijumu, ar kuru tika nosmērēta visa mute.

Manai bērnībai bija pats labākais draugs - suns, kuru sauca Rego. Katru rītu mana bērnība skrēja ārā pa durvīm, lai samīļotu nedaudz smakojošo, bet tomēr vismīlētāko suni pasaulē. Manas bērnības seja tika nolaizīta neskaitāmas reizes, bet tā nesaprata, kāpēc vecākiem pret to ir pretenzijas. Mana bērnība skrēja. Tā skrēja juzdama vēja pieskārienus sejā un zāles stiebrus, kuri dažkārt mēdza iedurties tai pēdās. Mana bērnība šūpojās tik augstu debesīs, līdz bija sajūta, ka aizskars visaugstākos ozola zarus. Mana bērnība bija lutināta un lolota. Tā tika mīlēta.

Mana bērnība skrēja tikpat ātri, cik tā aizritēja. Bet tas nav bēdīgs notikums. Tā aiz sevis atstāja laimīgu atmiņu taku, kuru atrast varu tikai es. Jo tā ir mana bērnība. Tā ir mana vienīgā, cauri pieneņu pļavām izskrējusī bērnība.